Skaista baleta izrāde ar izjustu un smalki pārdomātu horeogrāfiju un mūziku. Ļoti patika, kā dejās un kustībā tika parādīta mīlestība dažādos vecumos. Džuljetas mātes un tēva deja atspoguļoja ilgstoši kopā dzīvojoša pāra attiecības, stabilitāti, kā arī savstarpējo uzticību un atbalstu. Agresīvais Džuljetas brālēns Tibalts un kurtizāne savā dejā izpauda seksualitāti, brutalitāti un pakļaušanos. Savukārt Romeo un Džuljeta izdejoja jaunību, nevainību, maigumu un pirmo iemīlēšanos.

Ļoti pārliecinoši nostrādātas paukošanās ainas. Bija nedaudz bail, ka tik mākslinieki nekļūdās.

Uz izrādi aizgāju kopā ar sešpadsmitgadīgo meitu. Mūs abas ne mirkli nepārņēma garlaicības sajūta.

Aktrise Marija Bērziņa Mollijas lomu nospēlēja lieliski. Nesaprotu, kā viņa spēja iegaumēt tik apjomīgu, brīžiem pat murgainu tekstu, jo monoizrādes ilgums 1 stunda 35 minūtes. Un mani nemaz neizbrīnīja fakts, ka sievietes haotisko domu autors ir vīrietis (Džeimss Džoiss). Tikai vīrietis, kurš ņēmis vērā psihologu spriedelējumus, iedomājas, ka sieviete līdzīgi vāverei, kas lēkā no koka uz koku, spējīga no vienas tēmas pārslēgties uz otru un tad atgriezties atkal atpakaļ. Nesaprotu, vai tiešām, piemēram, mājas uzkopšanas laikā, sieviete spējīga domāt tik daudzpusīgi - par vīra uzvedību, par dzeju un mūziku, par saviem mīļākajiem, par sadzīves problēmām, par bērniem. Tādā gadījumā jau nav brīnums, ka kādu dienu problēmām piebāztā sievietes galva sāk nežēlīgi sāpēt un prasa uz vulkānisku histērijas izvirdumu.

Pirms biļešu iegādāšanās palasīju atsauksmes. Tās bija labas. Izrādei piešķirtas pat divas balvas. Tas manā skatījumā arī bija rādītājs. Diemžēl jau pirmajās 15 minūtēs sapratu, ka izrāde nav priekš manis. Vīrs paspēja pat divas reizes iemigt. Kad izrādes vidū aktrise uz mirkli nogāja no skatuves, viena sieviete to izmantoja, izšmaucot no zāles laukā. Domāju, ka lielākā daļa skatītāju uz viņu noraudzījās ar nelielu skaudību, jo zālē palikušajiem (it sevišķi vīriešiem!) bija vēl jāiztur ilgāk par pusstundu.

Izrāde man nešķita tik interesanta, kā iedomājos, izlasot tās virsrakstu. Smieklīgas situācijas mijās gan ar garlaicīgiem (TV vadītājas monologi), gan arī paredzamiem mirkļiem.

18 gadus laulībā nodzīvojis itāļu pāris piekrīt piedalīties TV šovā, publiski izrādot savstarpējās nesaskaņas un uzskatu atšķirības. Patiesībā šis šovs ir kā atspēriena punkts sievas pārvērtībām un abu laulāto attiecību izmaiņām. Izrādes noslēgumā gan īsti nesapratu, kā šīs pārmaiņas ietekmēs abu laulāto turpmāko (kop)dzīvi. Kā vairumā darbos, autors dod vaļu skatītāja fantāzijai. Man nekad nav paticis, ka izrādes vai filmas turpinājums jāizdomā pašai. Tas, galu galā, nav mans sacerējums.

Izcila un aizraujoša izrāde. Stāsts par astoņiem bijušajiem klasesbiedriem. Visas izrādes laikā tiek meklēta atbilde uz vienu vienīgu jautājumu: "Vai tas, ko katrs dzīvē vēlējies sasniegt, būdams jaunietis, ir piepildījies 12 gadus pēc skolas beigšanas?" Lai labāk izprastu katra klasesbiedra dzīvi, tiek izspēlētas gan tagadnes, gan pagātnes (skolas) situācijas.

Pēc izrādes palika mazliet skumji, jo tā lika man atcerēties savu jaunību un skolas laiku (skolu pabeidzu pirms 27 gadiem). Pat asara notecēja. Arī man bija sapņi… Nekādi lielie tie padomju laikā nevarēja būt. Ne par ārzemēm tolaik sapņojām (robežas bija slēgtas), ne par saviem biznesiem (tādi neeksistēja), ne par lielām naudām (visiem tolaik bija daudz maz vienādas algas). Bet vienu gan es zināju, – ja man būs ģimene, tad tā būs mana vislielākā vērtība.

Kaut kur biju lasījusi, ka izrāde vairāk domāta 30-gadniekiem, tāpēc biļeti nenopirku savai 16-gadīgajai meitai. Pēc izrādes noskatīšanās to nožēloju, jo domāju, ka arī viņai būtu bijis interesanti.